Aizvadīts Botāniķu sugu rallijs 2025 Zemgalē

Leave a reply

Jau piekto gadu pēc kārtas norisinājās Latvijas Botāniķu biedrības Augu sugu rallijs, kura laikā botāniķu komandas 6 stundu laikā sacentās augu sugu meklēšanā ierobežotā teritorijā. Šogad tas notika 19.jūlijā un tika izpētīts pats pēdējais no Latvijas novadiem – Zemgale, jeb precīzāk – Zebrus ezera un Svētes ezera apkaime Zebrenes pagastā, Dobeles novadā.

Līdzīgi kā citus gadus, augu sugu rallija noteikumi paredz, ka botāniķu komandas maksimums 3 cilvēku sastāvā 6 stundu laikā norādītajā teritorijā reģistrē pēc iespējas vairāk vaskulāro augu un sūnu sugas. Par katru taksonu, kas noteikts līdz sugai, komanda saņem 1 punktu. Par retām un īpaši aizsargājamām sugām tika piešķirti 2 punkti. Savukārt, par līdz ģintij noteiktu taksonu – 0,5 punkti. Sarakstā neiekļauj acīmredzamus apstādījumus, taču savvaļā pārgājušas sugas, piemēram, no kapiem vai citām cilvēka veidotām vietām, drīkst reģistrēt. Sacensību teritorija tika izvēlēta samērā kompakta, ietverot pārsvarā mežainas teritorijas, ganības, pamestu zālāju un ezerus. Sacensību teritorijā daļa no platības aizņēma dabas liegums “Zebrus un svētes ezers”, kur nozīmīgi bija reģistrēt reto un īpaši aizsargājamo sugu atradnes.

Šogad augu sugu rallijā startēja rekordliels komandu skaits – veselas 7! Tradicionāli rallija dalībnieki bija komandas “Adumbrandas” (Solvita Rūsiņa, Ligita Liepiņa, Lauma Ķeire) un “Gaujas nāras” (Anete Pošiva – Bunkovska, Ilze Kukāre, Maija Medne). Pieredzējušo dalībnieku vidū bija arī komanda “Meži – 81”, ko veidoja kādreizējās kursa biedrenes Baiba Bambe, Vija Kreile un Gundega Jurāne. Komandā “Apsūnojis lācītis” apvienojās Evita Oļehnoviča un Līga Mihailova, savukārt vēl viena “divnieku” komanda bija “Divi laivā bez sūnām”: Dana Krasnpopoļska un Pēteris Evarts – Bunders. Pavisam jaunas komandas sugu rallijā bija “Retie laksti” (Vineta Vērpēja, Rūta Katrīna Berga, Annija Tija Berņikova Bondare) un “Visa laba jāņuzāle” (Rūta Abaja Felce, Madara Ūdre un Līga Strazdiņa).

Līdzīgi kā citus gadus, arī šogad rallija dalībniekiem nācās plānot dažādas stratēģijas kā apsekot teritoriju, lai atrastu pēc iespējas vairāk augu. Daži devās garā pārgājienā ar kājām, savukārt citi operatīvi apbraukāja interesantākās vietas ar auto. Pēdējā stundā laiks apmācās un rallija dalībniekus pārsteidza lietus. Darbu apgrūtināja arī mobilo sakaru zonas neesamība, tādēļ nereti nācās paļauties uz zināšanām un līdzi paņemtajām grāmatām. Sugu meklēšanā laiks paskrēja vēja spārniem un nemanot pienāca sarakstu nodošanas brīdis, lai žūrija jeb pērnā gada uzvarētājkomanda “Botāniskās gļotsēnes” (Julita Kluša, Lilita Svirževska, Vija Sīmansone) varētu ķerties pie sarakstu pārbaudes, kas šogad prasīja daudz ilgāku laiku, nekā iepriekš. Tikmēr dalībnieki atgriezās viesmīlīgajā rallija norises vietā – lauku sētā Kalna Počas, kur visus gaidīja jau tradicionāla rallija sastāvdaļa – uz ugunskura vārītā zupa.

Līdz ar saulrietu, tika paziņoti piektā augu sugu rallija laureāti. Par uzvarētājām ar 402,5 punktiem kļuva komanda “Meži – 81”, apsteidzot tuvākās sekotājas par veseliem 28 punktiem. Laureātu komanda izcēlās ar iespaidīgu sūnu novērojumu īpatsvaru, par sūnu sadaļu saņemot 91 punktu. Otrajā vietā ierindojās “Gaujas nāras” ar 374,5 punktiem, kas, savukārt izcēlās ar visvairāk reto sugu novērojumiem (5 retas un īpaši aizsargājamas sūnu sugas un 7 vaskulāro augu sugas). Goda pjedestālu noslēdza komanda “Divi laivā bez sūnām” ar 359 punktiem, ko veidoja tikai vaskulāro augu novērojumi, jo, kā liecina komandas nosaukums, sūnas netika reģistrētas. Ceturto vietu ieņēma komanda “Adumbrandas” (353 punkti), piektajā vietā ierindojās “Apsūnojis lācītis” ar 325,5 punktiem. Sesto un septīto vietu sadalīja jaunpienācēju komandas, attiecīgi sestajā vietā “Visa laba jāņuzāle” ar 280,5 punktiem, bet septītajā vietā – “Retie laksti”, kas saskaitīja augus 226 punktu vērtībā.

Tā kā ir noslēdzies visu Latvijas novadu apceļošanas maratons, tad no biedrības valdes priekšsēdētāja Pētera Evarta-Bundera izskanēja vēlējums nākamgad atgriezties atkal Latgalē, kur 2021. gadā tika aizsākta šī azartiskā, izzinošā un patiesi aizraujošā Latvijas Botāniķu biedrības aktivitāte. Uz tikšanos jau nākamajā gadā!

Komanda “Meži – 81” darbībā, nosakot sūnas un plānojot tālākās gaitas rallijā. Foto: Vija Kreile

Vairums komandu satikās ceļmalās, kur varēja novērot lielu sugu dažādību. Foto: Līga Strazdiņa

Komanda “Gaujas nāras” steidz izmantot pēdējās minūtes augu identificēšanai, vienlaikus, slēpjoties no lietus. Foto: Anete Pošiva – Bunkovska

Komanda “Adumbrandas” dodas meža biezoknī. Foto: Lauma Ķeire

Žūrija paziņo rezultātus. Foto: Baiba Bambe

LBB augu sugu rallija 2025 uzvarētājas – komanda “Meži 81”: Vija Kreile, Baiba Bambe, Gundega Jurāne. Foto: Maija Medne

2. vietas ieguvējas – komanda “Gaujas nāras”. Foto: LBB arhīvs

3. vietas ieguvēji – komanda “Divi laivā bez sūnām”. Foto: Maija Medne

Zemgales rallija dalībnieki. Foto: LBB arhīvs

Gada sūna 2025 – spurainā dzīparene

Leave a reply

Latvijas Botāniķu biedrības Sūnu grupa par Gada sūnu 2025 izvēlējusies spuraino dzīpareni Paludella squarrosa. Kā jau nosaukums liecina, sūna dabā izskatās pēc dzijas pavediena, bet atliektās lapiņas piedod spurainumu.

Spurainā dzīparene *Paludella squarossa*. Foto: Līga Strazdiņa

Spurainā dzīparene ir lapu sūna. Augi ir gaiši zaļi līdz dzeltenīgi 3–15 cm gari. Lapas sakārtotas skaidrās 5 rindās. Stumbrs apakšpusē klāts ar biezu rizoīdu tūbu. Lapas līdz 2 mm garas, to gals smails, āķveidā atliekts. Mikroskopā redzams, ka lapas mala no vidus sīki un asi zobota. Lapas dzīsla tieva, beidzas pirms lapas gala. Šo sūnu parasti atrodam bez sporu vācelītēm.

Spurainā dzīparene sastopamas zāļu un pārejas purvos, avotainās vietās strautu un upīšu malās, pļavu nogāzēs, kā arī tā aug sūnu purvos pie sēravotiem, piedalās ezeru aizaugšanā. Sūna bieži ir sajaukumā ar citām purvainu vietu sūnām. Tā ir Ziemeļu puslodes suga. Eiropā kopumā sugas populācija samazinās, un novērojama tās dzīvotņu izzušana.

Latvijā suga iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un to aizsargājamo sugu sarakstā, kam veidojami mikroliegumi. Suga ierakstīta Sarkanajā grāmatā, aktuālajā sugas apdraudētības novērtējumā pēc IUCN kritērijiem atzīta par gandrīz apdraudētu (NT – near threatened).

Lai gan lielākajai daļai zināmo sugas atradņu ir nodrošināts aizsardzības režīms, suga parasti ir sastopama nelielos daudzumos starp citām sūnām, un neveido sporas, līdz ar to tās izplatība ir ierobežota. Sugas aizsardzībai sevišķi svarīgi ir nodrošināt zāļu purvu, pārejas purvu, avotu un avoksnāju aizsardzību. Teritorijas apsaimniekošana ir nepieciešama tajās vietās, kur notiek biotopa pastiprināta aizaugšana. Par šo sūnu portālā www.dabasdati.lv kopš 2016. gada ziņots 28 reizes. Suga sastopama izklaidus visā Latvijā, izņemot Zemgali.

Aicinām sabiedrību palīgā noskaidrot, vai tas tiešām tā ir, un ziņot portālā www.dabasdati.lv. Vienmēr ir prieks šo viegli atpazīstamo sugu atrast dabā!

Gada augs 2025 – smiltāja retējs

Leave a reply

Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 izvēlējusies smiltāja retēju Potentilla arenaria: samērā reti sastopamu rožu dzimtas augu, kas sastopams sausās, smilšainās un atklātās vietās.

Sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās aprīļa beigās-maijā reti kurš augs izceļas tik ļoti kā smiltāja retējs Potentilla arenaria. Tas ir neliels, 5 – 10 cm augsts, zemei pieplacis rožu dzimtas augs ar gulošu vai pacilu stublāju un trīs vai piecstarainām lapām. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus.

Smiltāja retējs *Potentilla arenaria*. Foto: Gunta Evarte-Bundere

Smiltāja retējs Latvijas teritorijā kopumā sastopams samērā reti un nevienmērīgi, šeit sasniedzot sava areāla ziemeļu robežu. Biežāk suga sastopama Daugavas ielejā, it sevišķi tās lejtecē. Ogres vai Rīgas iedzīvotāji šo augu piemērotās augtenēs pavasaros var atrast itin viegli – tā krāšņie, dzeltenie ziedu klājieni pamanāmi pat no auto vai vilciena loga. Citviet Latvijā (Ziemeļlatvijā, Latgalē vai Sēlijā) suga sastopama reti vai pat nemaz.

Atsevišķas smiltāja retēja atradnes uz dzelzceļiem un tālu prom no Daugavas ielejas, piemēram, Gramzdā, Užavā vai Ērgļos, liek aizdomāties par sugas ienākšanas ceļiem un to, vai mums Latvijā ir tikai viena šāda pavasarī ziedoša zemei pieplakusi retēju suga? Ar smiltāja retēju viss nemaz nav tik vienkārši. Lai šo ziedēšanas fāzē viegli pamanāmo augu pareizi noteiktu, nepieciešama vismaz laba lupa, taču vēl drošāk to var noteikt ar bionokulāru laboratorijas apstākļos. Sugai raksturīgā pazīme – blīvi zvaigžņmatiņi (sazaroti matiņi) lapu apakšpusē. Ja tādi saskatāmi – viss kārtībā, esat atraduši Gada augu! Līdzīgs ir ļoti retais Kranca retējs Potentilla krantzii (lapas apakšpuse kaila, ar dažiem nezarotiem matiņiem), taču tas nu jau vairāk nekā 30 gadus Latvijā nav atrasts (senāk konstatēts Ķemeru Nacionālajā parkā un Abavas ielejā). Tāpat līdzīgas sugas ir Tabernamontāna retējs (Potentilla tabernaemontanii), kas sastopams Igaunijā (lapas apakšpusē ir vienkārši matiņi, kas blīvi klāj visu lapas plātnes virsmu), savukārt hibrīdajam pasmilts retējam Potentilla x subarenaria saskatāmas abu vecāku sugu pazīmes, un tas, iespējams, varētu būt plašāk sastopams, nekā mēs uzskatām pašlaik.

Klimata pārmaiņu radītais efekts varētu nākt par labu sugai, kuras pamatareāls ir uz dienvidiem no Latvijas, savukārt sausu zālāju uzaršana vai aizaugšana ar kokiem un noēnošanās ir negatīvs faktors, kas iznīcina sugai piemērotas dzīvotnes.

Smiltāja retējs (vai varbūt citas tam līdzīgās retēju sugas?) gaida savus pētniekus, tādēļ Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par smiltāja retēja atradumiem portālā www.dabasdati.lv, vēlams, pievienojot fotogrāfijas un, ja iespējams, aprakstu par matiņiem lapas apakšpusē.

Kontakti saziņai:

Pēteris Evarts-Bunders, Latvijas Botāniķu biedrība, valdes priekšsēdētājs
tālr. 26533971, e-pasts: peteris.evarts@biology.lv

Anete Pošiva-Bunkovska, Latvijas Botāniķu biedrība, valdes locekle

Tālrk. 26477851, e-pasts: anete.poshiva@gmail.com

Botāniķu rallijs “Dviete 2024”

Leave a reply

Dabai dodoties rudens miegā, laiks atcerēties vasaras notikumus – nu jau ceturto Latvijas Botāniķu biedrības rīkoto sugu ralliju, kurš šogad 14. jūlijā notika Dvietes apkārtnē. Atbilstoši nolikumam, Botāniķu rallijs ir komandu sacensības (2-3 dalībnieku sastāvā), kurās 7 stundu laikā jāapseko rallija teritorija un jāreģistrē pēc iespējas vairāk sūnu un vaskulāro augu sugu. Rallija teritoriju izvēlas komisija – iepriekšējā gada uzvarētāju komanda. Līdz šim teritorijas bijušas samērā nelielas, no simta līdz dažiem simtiem hektāru, taču šogad komanda “Gaujas un Rūjas nāras” (Anete Pošiva-Bunkovska, Maija Medne, Elita Ozola) realizēja savu sapni par ralliju Sēlijā un labi lielu teritoriju, lai komandām būtu jāizvēlas stratēģija, jo visu teritoriju nav iespējams apsekot. Tā nu 70 kvadrātkilometrus lielā rallija teritorija ietvēra gan dabas parku “Dvietes paliene”, gan kārtīgu meža masīvu, gan Daugavas krastus. Sacensību centrs atradās apburošajā Dvietes palienes informācijas centrā “Gulbji”, un iepriekšējā vakarā ieradušies dalībnieki varēja izbaudīt skatu uz miglā tītajām palienes pļavām ar savvaļas govju un zirgu ganāmpulkiem.

Sacensībās startēja 4 komandas – “Adumbrandas” (Solvita Rūsiņa, Ligita Liepiņa, Lauma Ķeire), “Botāniskās gļotsēnes” (Julita Kluša, Vija Sīmansone, Lilita Svirževska), “Divlapu žagatiņas” (Vija Kreile, Baiba Bambe) un “2D” (Dana Krasnopoļska un Dace Stepanova). Vērtēšanas komisijā komandai “Gaujas un Rūjas nāras” pievienojās arī sūnu speciāliste Līga Strazdiņa un vaskulāro augu un dendroloģijas eksperts Pēteris Evarts-Bunders.

Komandām savas stratēģijas izstrādē bija jāņem vērā ne tikai lielā teritorija, bet arī laika apstākļi – pirmās stundas pagāja karstumā, un tad atnāca kārtīgs lietus gāziens. Uz atpūtu, nevis uzvaru noskaņotās komandas atgriezās sacensību centrā samērā ātri, bet pārējās dalībnieces līdz pēdējam izmantoja sacensībām pieejamo laiku un zem lietussargiem un lietusjakām turpināja sugu meklējumus. Kā izrādījās, vienlīdz labus rezultātus varēja sasniegt gan braukājot un cenšoties aptvert pēc iespējas lielāku biotopu dažādību, gan rūpīgi iedziļinoties neliela apvidus sugu daudzveidībā.

Pēc novēroto sugu sarakstu iesniegšanas sākās komisijas darbs – pārbaudīt sugu sarakstus un piešķirt punktus. Par katru taksonu, kas noteikts līdz sugai, komanda saņēma 1 punktu. Par retām un īpaši aizsargājamām sugām tika piešķirti 2 punkti. Savukārt, par līdz ģintij noteiktu taksonu – 0,5 punkti. Tradicionāli apbalvošanas ceremonijā komandām tiek uzdoti āķīgi jautājumi par sugu noteikšanu vai lūgts pastāstīt par interesantāko un retāko sugu atrašanu, taču rezultātus tas nemainīja, jo uzvarētāju komanda pārējās apsteidza ar krietnu atrāvienu.

Par 2024. gada uzvarētājām kļuva komanda “Botāniskās gļotsēnes” ar 390,5 punktiem. Apsveicam!

2. vietu ieguva komanda “Adumbrandas” (376,5 punkti), 3. vietu “Divlapu žagatiņas” (351 punkts), bet 4. vietā “2D” (153,5 punkti).

Līdz šim Botāniķu rallijs norisinājies Daugavpils apkārtnē, Ziemeļgaujā, Kurzemes ziemeļu piekrastē un Sēlijā, līdz ar to visu vēsturisko novadu aptveršanai nākamajā gadā būs kārta Zemgalei. Uz tikšanos!

Ceturto LBB sugu ralliju atklāj LBB valdes priekšsēdētājs Pēteris Evarts-Bunders. Foto: Maija Medne

Komanda “Adumbrandas” darbībā, veidojot sugu sarakstus. Foto: Anete Pošiva – Bunkovska

Vērtēšanas komisija darbībā. Foto: Maija Medne

Uzvarētāju komanda “Botāniskās gļotsēnes”

2. vietas ieguvējas, komanda “Adumbrandas”

3. vietu ieguva “Divlapu žagatiņas”

Pasākumu izbaudīja arī komanda “2D”. Foto: Maija Medne

Rallija dalībnieku un līdzjutēju kopbilde. Foto: LBB arhīvs

No docenta Piterāna atvadoties

Leave a reply

Šī gada 19. februārī apstājusies pukstēt kāda izcila dabaspētnieka sirds. Mūžībā devies Alfons Piterāns (1930 – 2024). Viņš mums paliks atmiņā kā pasniedzējs, vasaras prakšu vadītājs, padomdevejs ķērpju pētniekiem. Lai arī lihenoloģija tagad nodalīta kaut kādā nebūībā starp sēnēm un ķērpjiem, mēs visi esam botāniķi. A. Piterāns Latvijas Botāniķu biedrībā iestājās vēl tālajā 1956. gadā.

1965. gadā A. Piterāns aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju par Daugavas ielejas ķērpju floru. Aspirantūras laikā viņš iepazinās ar ievērojamakajiem PSRS lihenologiem, publicēja darbus respektablos zinātniskos izdevumos un bija PSRS referatīvā žurnāla “Botāņika” (krievu val.) ārštata korespondents lihenoloģijā.

Dr. emeritus A. Piterāns, profesors V. Masing (EE), profesors H. Trass (EE)? Baltijas Botāniķu ekspedīcijas laikā (foto L. Tabaka)

Visu savu darba mūžu A. Piterāns ir veltījis ķērpju izpētei un aizsardzībai. 1995. gadā viņam piešķirts habilitētā doktora grāds par darbu “Latvijas ķērpju floras raksturojums” un 2001. gadā — valsts emeritētā zinātnieka goda nosaukums. Pēc aiziešanas pensijā docents turpināja strādāt, noteica ķērpju paraugus un kārtoja kolekcijas LU Muzejā.

Pēdējais docenta sastādītais Latvijas lihenofloras saraksts izdots 2015. gadā (Āboliņa A., Piterāns A., Bambe B. Latvijas ķērpji un sūnas. Taksonu saraksts. Daugavpils, 2015).

Vieglas smiltis vēlot, Latvijas Botāniķu biedrība.