Lācene ir daudzgadīgs, 5-30 cm augsts rožu dzimtas lakstaugs ar gariem, ložņājošiem sakneņiem, staraini daivainām lapām un baltiem ziediem. Zied no maija līdz jūnijam. Augļi –sākumā sārti, nogatavojoties zeltaini dzelteni, sulīgi kauleņu kopaugļi, ienākas jūlijā.
Lācene. Foto: Vija Kreile
Latvijā dažviet lācenes sauc arī par šķomenēm vai – tuvāk Igaunijai – par murakām. Madonas apkārtnē tās sauc arī par spradzenēm, kaut gan spradzene (Fragaria viridis) ir pavisam cita suga, un aug sausās pļavās.
Lācenes nav iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, tādēļ arī to izplatībai nav pievērsta īpaša uzmanība. Tās ir raksturīgas sūnu purviem un purvainiem priežu mežiem. Aug zem priedēm un priedītēm, kopā ar sfagniem, dzērvenēm, andromedām vietās, kur mazāk viršu un vaivariņu. Tām patīk gaiša, skāba un barības vielām nabadzīga vide, vairāk izplatītas Latvijas ziemeļu daļā. Aizsargājamās teritorijās lācenes ir nonākušas kā purvu iemītnieces.
Lācene. Foto: Vija Kreile
Lai gan lāceņu lapas purvos varam redzēt bieži, tomēr ogas (kauleņu kopaugļi) neienākas visur, kur tās zied. Lācenēm ir vīrišķie un sievišķie augi, kas ne vienmēr zied vienlaicīgi, un nereti tieši vīrišķo augu ar lielākajiem ziediem ir vairāk. Lācenes apdraud pavasara salnas, tām vajadzīgi apputeksnētāji, kas lido no vēja pasargātās vietās.
Latvijā dārzos lācenes neaug, taču ir ziņas par mēģinājumiem stādus izaudzēt kūdrā. Tirgos jūlijā gan var nopirkt eksotisku un dārgu kārumu – mūsu purvos lasītās lācenes.
Lāceņu raža. Foto: Vija Kreile
Jo lielāks purvs, jo lielākas malas, jo vairāk lāceņu? Vai tā ir?
Vai lāceņu daudzumu ietekmē klimata pārmaiņas?
Vai lācenes varētu audzēt izstrādātos kūdras purvos?
Uz šiem un citiem jautājumiem ceram rast atbildes, vairāk iepazīstot lāceni – 2026.gada augu.
Lācene. Foto: Vija Kreile
Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par lācenēm portālā https://dabasdati.lv.
Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupa par 2026. gada sūnu izvēlējusies īssetas nekeru Neckera pennata. Šī sūna ir nozīmīga dabisko meža biotopu indikatorsuga, Latvijā sastopama samērā bieži lapu koku un jauktos mežos, dažādos mitruma apstākļos. Visbiežāk tā aug uz lapu koku stumbriem, īpaši uz apses, liepas, kļavas, gobas, ozola, pīlādža un oša.
Īssetas nekera Neckera pennata. Foto: Anna Mežaka
Šobrīd īssetas nekera vēl ir izplatīta visā Latvijas teritorijā un atrodama samērā vecos, cilvēka saimnieciskās darbības maz ietekmētos mežos. Tomēr piemērotu augteņu kļūst arvien mazāk, jo turpinās veco mežu izciršana. Papildu apdraudējumu rada arī gaisa piesārņojums, kas negatīvi ietekmē sūnas izplatību.
Īssetas nekera veido dzeltenzaļas velēnas, kas parasti atstāv no koka stumbra. Augi ir 5–10 cm gari, zaroti. Lapas – olveida lancetiskas, viļņainas, mēlveidīgas, ar gofrētu virsmu un nosmailotu lapas galu. Pie lapas pamatnes ir divas īsas dzīslas vai dzīslu nav. Sporu vācelīte attīstās uz ļoti īsas setas (1–5 mm), tādēļ tā redzama tikai auga apakšpusē. Sporogoni veidojas bieži.
Īssetas nekera. Foto: Līga Strazdiņa
No līdzīgām sugām īssetas nekera atšķirama ar no koka stumbra atstāvošu augšanas formu, viļņainām lapām un sporu vācelīti uz īsas setas. Līdzīgas sugas tajos pašos biotopos, kur sastopama īssetas nekera, ir gludā nekerīte Alleniella complanata, kurai lapas ir bez viļņojuma, un viļņainā dižnekera Exsertotheca crispa, kurai sporu vācelītes seta ir daudz garāka – līdz 12 mm. Abas līdzīgās sugas Latvijā ir retāk sastopamas.
Īssetas nekera. Foto: Dana Krasnopoļska
Sūnu pētnieki gan Latvijā, gan ārzemēs ir veikuši eksperimentus, pārstādot apšu mežos augušas īssetas nekeras. Pētījumu rezultāti liecina, ka īssetas nekeras spēj ieaugties pēc pārstādīšanas, un šādi pētījumi ir nozīmīgi, lai saglabātu sugas populācijas gadījumos, kad dabiskās augtenes tiek iznīcinātas. Tomēr labākais aizsardzības veids ir dabisko, veco mežu saglabāšana – tas nodrošina ne tikai īssetas nekeras, bet arī daudzu citu retu sūnu un citu organismu grupu sugu pastāvēšanu.
Latvijas botāniķu biedrības Sūnu grupa aicina sabiedrību ziņot par īssetas nekeras atradnēm portālā https://dabasdati.lv, lai papildinātu zināšanas par sugas izplatību.
Šī gada 27. augustā 95 gadu vecumā mūžība devies mūsu docents Vimba. “Visdziļākā līdzjūtība radiem, draugiem un domubiedriem! Latvijas botāniķu biedrībā docents bija aktīvs biedrs no biedrības pirmsākumiem līdz pat pēdējam gadam. Dziļā cieņā noliecam galvas Edgara Vimbas paveikto darbu priekšā klasiskajā botānikā, sugu izplatības pētījumos un ilgstošo darbu nacionālās botānikas terminoloģijas jomās!” Tā par docentu raksta Pēteris Evrarts Bunders mūsu biedrības priekšsēdētājs.
Docenta profesionālā darbība aprakstīta sadaļā “Personības”. No savas puses tikai gribu piebilst, ka viņu pieskaitu pie saviem skolotājiem. Viņš nekad nebeidza mani bakstīt un urdīt un pievērsa Latvijas botānikas vēstures izpētei. Tagad viņš pats kļuvis par vēsturi un aizgājis mūsu botāniķu zvaigznājā. Tāds taču noteikti kaut kur eksistē, vai ne!
Jau piekto gadu pēc kārtas norisinājās Latvijas Botāniķu biedrības Augu sugu rallijs, kura laikā botāniķu komandas 6 stundu laikā sacentās augu sugu meklēšanā ierobežotā teritorijā. Šogad tas notika 19.jūlijā un tika izpētīts pats pēdējais no Latvijas novadiem – Zemgale, jeb precīzāk – Zebrus ezera un Svētes ezera apkaime Zebrenes pagastā, Dobeles novadā.
Līdzīgi kā citus gadus, augu sugu rallija noteikumi paredz, ka botāniķu komandas maksimums 3 cilvēku sastāvā 6 stundu laikā norādītajā teritorijā reģistrē pēc iespējas vairāk vaskulāro augu un sūnu sugas. Par katru taksonu, kas noteikts līdz sugai, komanda saņem 1 punktu. Par retām un īpaši aizsargājamām sugām tika piešķirti 2 punkti. Savukārt, par līdz ģintij noteiktu taksonu – 0,5 punkti. Sarakstā neiekļauj acīmredzamus apstādījumus, taču savvaļā pārgājušas sugas, piemēram, no kapiem vai citām cilvēka veidotām vietām, drīkst reģistrēt. Sacensību teritorija tika izvēlēta samērā kompakta, ietverot pārsvarā mežainas teritorijas, ganības, pamestu zālāju un ezerus. Sacensību teritorijā daļa no platības aizņēma dabas liegums “Zebrus un svētes ezers”, kur nozīmīgi bija reģistrēt reto un īpaši aizsargājamo sugu atradnes.
Šogad augu sugu rallijā startēja rekordliels komandu skaits – veselas 7! Tradicionāli rallija dalībnieki bija komandas “Adumbrandas” (Solvita Rūsiņa, Ligita Liepiņa, Lauma Ķeire) un “Gaujas nāras” (Anete Pošiva – Bunkovska, Ilze Kukāre, Maija Medne). Pieredzējušo dalībnieku vidū bija arī komanda “Meži – 81”, ko veidoja kādreizējās kursa biedrenes Baiba Bambe, Vija Kreile un Gundega Jurāne. Komandā “Apsūnojis lācītis” apvienojās Evita Oļehnoviča un Līga Mihailova, savukārt vēl viena “divnieku” komanda bija “Divi laivā bez sūnām”: Dana Krasnpopoļska un Pēteris Evarts – Bunders. Pavisam jaunas komandas sugu rallijā bija “Retie laksti” (Vineta Vērpēja, Rūta Katrīna Berga, Annija Tija Berņikova Bondare) un “Visa laba jāņuzāle” (Rūta Abaja Felce, Madara Ūdre un Līga Strazdiņa).
Līdzīgi kā citus gadus, arī šogad rallija dalībniekiem nācās plānot dažādas stratēģijas kā apsekot teritoriju, lai atrastu pēc iespējas vairāk augu. Daži devās garā pārgājienā ar kājām, savukārt citi operatīvi apbraukāja interesantākās vietas ar auto. Pēdējā stundā laiks apmācās un rallija dalībniekus pārsteidza lietus. Darbu apgrūtināja arī mobilo sakaru zonas neesamība, tādēļ nereti nācās paļauties uz zināšanām un līdzi paņemtajām grāmatām. Sugu meklēšanā laiks paskrēja vēja spārniem un nemanot pienāca sarakstu nodošanas brīdis, lai žūrija jeb pērnā gada uzvarētājkomanda “Botāniskās gļotsēnes” (Julita Kluša, Lilita Svirževska, Vija Sīmansone) varētu ķerties pie sarakstu pārbaudes, kas šogad prasīja daudz ilgāku laiku, nekā iepriekš. Tikmēr dalībnieki atgriezās viesmīlīgajā rallija norises vietā – lauku sētā Kalna Počas, kur visus gaidīja jau tradicionāla rallija sastāvdaļa – uz ugunskura vārītā zupa.
Līdz ar saulrietu, tika paziņoti piektā augu sugu rallija laureāti. Par uzvarētājām ar 402,5 punktiem kļuva komanda “Meži – 81”, apsteidzot tuvākās sekotājas par veseliem 28 punktiem. Laureātu komanda izcēlās ar iespaidīgu sūnu novērojumu īpatsvaru, par sūnu sadaļu saņemot 91 punktu. Otrajā vietā ierindojās “Gaujas nāras” ar 374,5 punktiem, kas, savukārt izcēlās ar visvairāk reto sugu novērojumiem (5 retas un īpaši aizsargājamas sūnu sugas un 7 vaskulāro augu sugas). Goda pjedestālu noslēdza komanda “Divi laivā bez sūnām” ar 359 punktiem, ko veidoja tikai vaskulāro augu novērojumi, jo, kā liecina komandas nosaukums, sūnas netika reģistrētas. Ceturto vietu ieņēma komanda “Adumbrandas” (353 punkti), piektajā vietā ierindojās “Apsūnojis lācītis” ar 325,5 punktiem. Sesto un septīto vietu sadalīja jaunpienācēju komandas, attiecīgi sestajā vietā “Visa laba jāņuzāle” ar 280,5 punktiem, bet septītajā vietā – “Retie laksti”, kas saskaitīja augus 226 punktu vērtībā.
Tā kā ir noslēdzies visu Latvijas novadu apceļošanas maratons, tad no biedrības valdes priekšsēdētāja Pētera Evarta-Bundera izskanēja vēlējums nākamgad atgriezties atkal Latgalē, kur 2021. gadā tika aizsākta šī azartiskā, izzinošā un patiesi aizraujošā Latvijas Botāniķu biedrības aktivitāte. Uz tikšanos jau nākamajā gadā!
Komanda “Meži – 81” darbībā, nosakot sūnas un plānojot tālākās gaitas rallijā. Foto: Vija Kreile
Vairums komandu satikās ceļmalās, kur varēja novērot lielu sugu dažādību. Foto: Līga Strazdiņa
Komanda “Gaujas nāras” steidz izmantot pēdējās minūtes augu identificēšanai, vienlaikus, slēpjoties no lietus. Foto: Anete Pošiva – Bunkovska
Komanda “Adumbrandas” dodas meža biezoknī. Foto: Lauma Ķeire
Žūrija paziņo rezultātus. Foto: Baiba Bambe
LBB augu sugu rallija 2025 uzvarētājas – komanda “Meži 81”: Vija Kreile, Baiba Bambe, Gundega Jurāne. Foto: Maija Medne
2. vietas ieguvējas – komanda “Gaujas nāras”. Foto: LBB arhīvs
3. vietas ieguvēji – komanda “Divi laivā bez sūnām”. Foto: Maija Medne
Latvijas Botāniķu biedrības Sūnu grupa par Gada sūnu 2025 izvēlējusies spuraino dzīpareni Paludella squarrosa. Kā jau nosaukums liecina, sūna dabā izskatās pēc dzijas pavediena, bet atliektās lapiņas piedod spurainumu.
Spurainā dzīparene Paludella squarossa. Foto: Līga Strazdiņa
Spurainā dzīparene ir lapu sūna. Augi ir gaiši zaļi līdz dzeltenīgi 3–15 cm gari. Lapas sakārtotas skaidrās 5 rindās. Stumbrs apakšpusē klāts ar biezu rizoīdu tūbu. Lapas līdz 2 mm garas, to gals smails, āķveidā atliekts. Mikroskopā redzams, ka lapas mala no vidus sīki un asi zobota. Lapas dzīsla tieva, beidzas pirms lapas gala. Šo sūnu parasti atrodam bez sporu vācelītēm.
Spurainā dzīparene sastopamas zāļu un pārejas purvos, avotainās vietās strautu un upīšu malās, pļavu nogāzēs, kā arī tā aug sūnu purvos pie sēravotiem, piedalās ezeru aizaugšanā. Sūna bieži ir sajaukumā ar citām purvainu vietu sūnām. Tā ir Ziemeļu puslodes suga. Eiropā kopumā sugas populācija samazinās, un novērojama tās dzīvotņu izzušana.
Latvijā suga iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un to aizsargājamo sugu sarakstā, kam veidojami mikroliegumi. Suga ierakstīta Sarkanajā grāmatā, aktuālajā sugas apdraudētības novērtējumā pēc IUCN kritērijiem atzīta par gandrīz apdraudētu (NT – near threatened).
Spurainā dzīparene Paludella squarossa. Foto: Līga Strazdiņa
Lai gan lielākajai daļai zināmo sugas atradņu ir nodrošināts aizsardzības režīms, suga parasti ir sastopama nelielos daudzumos starp citām sūnām, un neveido sporas, līdz ar to tās izplatība ir ierobežota. Sugas aizsardzībai sevišķi svarīgi ir nodrošināt zāļu purvu, pārejas purvu, avotu un avoksnāju aizsardzību. Teritorijas apsaimniekošana ir nepieciešama tajās vietās, kur notiek biotopa pastiprināta aizaugšana. Par šo sūnu portālā www.dabasdati.lv kopš 2016. gada ziņots 28 reizes. Suga sastopama izklaidus visā Latvijā, izņemot Zemgali.
Aicinām sabiedrību palīgā noskaidrot, vai tas tiešām tā ir, un ziņot portālā www.dabasdati.lv. Vienmēr ir prieks šo viegli atpazīstamo sugu atrast dabā!
